Par agru jau nu tā kā būtu spriest par manu ieguldījumu pasaules kreatīvajos plašumos, bet ir lietas, kuras varu tā palēnam sākt fiksēt jau tagad, lai pēc gadiem 10 000 virtuālajiem arheologiem būtu kāds autentisks izziņu avots. Kas sunim asti cels, ja ne trīs veči ar domkratu un drusku pats suns..

Pagaidām šī sadaļa vēl kādu laiciņu pastāvēs tukša - līdz laikam, kad es sagrupēšu visus savas virtuālās šizofrēnijas radītos augļus, jo savulaik man bija nelāgs ieradums bieži mainīt savus muzikālos un literāros pseidonīmus, lai izvairītos no cilvēkiem tik raksturīgās īpašības kritizēt vienu darbu, par fonu ņemot otru. Apmēram tā - "Šis darbs varētu būt labs, ja nepiederētu Viņa rokai, bet Viņa iepriekšējais darbs man nepatika, tad šito arī metam miskastē." Nu, Jūs jau saprotat, par ko es runāju. Diemžēl, tieši tā arī visbiežāk notiek. Protams, bieži tas strādā arī pretējā virzienā - no kādreiz ģeniāla darba autora tiek ar vienādu jūsmu pieņemti arī diletantiski ražojumi.

Pieņemu arī, ka dažs labs būs visai stipri pārsteigts, ieraugot, ka divi viņam it kā labi zināmi radošie cilvēki patiesībā ir viena cilvēka virtuālās emanācijas. Es katram sevis veidotam tēlam vienmēr esmu piešķīris konkrētas, tikai viņam vien piederošas un nemainīgas īpašības. Sava veida lomu spēle, vēl viens "kastaņedisma" ēras palieku bloks, tikai virtualizēts. Reālajā dzīvē mani ir pārāk viegli sasmīdināt, lai es varētu būt lomu spēles dalībnieks. Bet nevajag to visu jaukt ar izlikšanos. Nekad neesmu izmantojis šīs lomas, lai iegūtu kāda labvēlību vai citāda rakstura morālu atalgojumu, tās izpaužas tikai konkrētajā kreativitātes līmenī. Bet mani patiešām uzjautrina radošās mākslas kritikas kā zinātnes pastāvēšanas fakta esamība. Es nereti uzjautrinu pats sevi, pielāgodamies kādam literatūras stilam, lai izsauktu konkrētas cilvēku grupas atbalstu vai noraidījumu. Tā ir spēle no sērijas "Un tagad mēs parausim šo te diedziņu.."

Tātad - gaidiet..

***

[ Nekrologs YO.lv ]